Aizdevumu reklāma juridiskās personas aizsegā
Latvijas tiesiskajā regulējumā ir skaidri noteikti stingri ierobežojumi fizisko personu jeb patērētāju kreditēšanas reklāmai. Šo normu mērķis ir cēls – pasargāt patērētājus no pārsteidzīgas un neapdomīgas aizņemšanās, kas var novest pie pārmērīgām parādsaistībām. Tomēr, ikdienā mediju telpā – internetā, radio un pat vides reklāmās – mēs redzam agresīvas un visuresošas kredītu reklāmas. Kā tas ir iespējams? Atbilde slēpjas juridiskā mehānismā, kas formāli šķiet likumīgs, bet pēc būtības grauj likumdevēja sākotnējo mērķi. Daudzi nebanku kreditētāji savas reklāmas kampaņas mērķē uz plašu auditoriju, vienlaikus formāli norādot, ka pakalpojums paredzēts "juridiskām personām" vai "saimnieciskās darbības veicējiem". Šajā rakstā analizēsim, kā šī prakse ir kļuvusi par veidu, kā apiet likumu, un kāpēc uzraugošās institūcijas šķietami "piever acis" uz šo problēmu.
Patērētāju tiesību aizsardzības likuma (PTAL) 8.¹ pants ir stūrakmens, kas regulē patērētāju kreditēšanas reklāmu. Tā normas ir nepārprotamas un to mērķis ir ierobežot kredītu kā viegli pieejama "risinājuma" popularizēšanu. Likums aizliedz kreditēšanas reklāmu:
- Elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos (TV un radio), izņemot reklāmu kreditētāja interneta vietnē;
- Tādā interneta vietnē, kas nav paša kreditētāja vai kredīta starpnieka vietne;
- Periodiskajos izdevumos un citos drukātajos plašsaziņas līdzekļos.
Šo normu uzraudzību veic Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC), kam ir tiesības piemērot bargas sankcijas par pārkāpumiem. Likuma mērķis ir novērst situāciju, kurā indivīds, saskaroties ar emocionāli uzrunājošu reklāmu, pieņem impulsīvu lēmumu uzņemties finanšu saistības.
Problēmas kodols slēpjas tajā, ka PTAL bargie ierobežojumi attiecas tikai uz patērētāju – fizisku personu, kas darbojas nolūkos, kuri nav saistīti ar tās saimniecisko vai profesionālo darbību. Līdz ar to, uz kreditēšanu, kas tiek piedāvāta juridiskām personām vai fiziskām personām to saimnieciskās darbības ietvaros, šie reklāmas aizliegumi neattiecas.
Tieši šo juridisko niansi aktīvi izmanto daudzi "ātro kredītu" devēji. Reklāmas stratēģija ir vienkārša, bet efektīva:
- Tiek izveidota spilgta un vispārīga reklāma, kas sola "ātru naudu", "finansiālu atbalstu" vai "risinājumu taviem mērķiem", neprecizējot tās saņēmēju. Reklāmas vizuālais stils un vēstījums irnepārprotami vērsts uz vidusmēra indivīdu, nevis uz uzņēmuma vadītāju, kurš meklē investīcijas pamatlīdzekļos.
- Reklāmas materiāla beigās vai "sīkajā drukā" tiek pievienota atsauce, piemēram: "Aizdevums saimnieciskās darbības veicējiem" vai "Piedāvājums juridiskām personām".
- Reklāma tiek izvietota tur, kur to redz patērētāji – populāros ziņu portālos, sociālajos tīklos un citās platformās, kuras primāri apmeklē fiziskas personas savām privātajām vajadzībām, nevis biznesa attīstībai.
Tādējādi formāli likums nav pārkāpts – reklāma taču ir adresēta juridiskajām personām. Taču pēc būtības notiek klaja likuma apiešana, jo reklāmas patiesais mērķauditorija ir un paliek patērētājs.
Civillikumā nostiprinātais labas ticības princips nosaka, ka tiesības jāizmanto un pienākumi jāpilda saskaņā ar to mērķi. Likuma apiešana ir situācija, kad persona formāli rīkojas saskaņā ar likuma burtu, bet tās rīcības mērķis un rezultāts ir pretrunā ar konkrētās tiesību normas garu un jēgu.
Šis ir klasisks likuma apiešanas piemērs. Reklāmas aizlieguma mērķis ir pasargāt patērētāju. Izmantojot "juridiskās personas" aizsegu, kreditētāji šo mērķi pilnībā ignorē.
Kāpēc PTAC un likumdevējs uz to reaģē tik kūtri? Argumenti varētu būt vairāki:
- Pierādīšanas grūtības: Lai sodītu uzņēmumu, PTAC ir jāpierāda, ka reklāma ir maldinoša un ka tās mērķauditorija patiesībā ir patērētāji. Kreditētājs vienmēr var aizbildināties, ka tā nolūks bija sasniegt jaunuzņēmumus vai pašnodarbinātas personas, un nelielais procents pieteikumu no juridiskām personām to formāli apstiprina.
- Robežas izplūšana: Mūsdienu ekonomikā robeža starp saimniecisko darbību un personīgajām finansēm var būt neskaidra (piemēram, pašnodarbinātais, kuram nepieciešami līdzekļi datora iegādei, ko izmantos gan darbam, gan privāti). Tas rada juridisku "pelēko zonu", kas apgrūtina viennozīmīgu lēmumu pieņemšanu.
- Politiska griba: Iespējams, trūkst politiskās gribas vai resursu, lai pilnvērtīgi cīnītos ar šo problēmu, kas prasītu grozījumus likumos, padarot tos vēl specifiskākus, piemēram, nosakot ierobežojumus arī "saimnieciskās darbības" kredītu reklāmas izvietošanas kanāliem.
Pašreizējā situācija rada vairākas negatīvas sekas:
- Likuma devalvācija: Tiek grauta cieņa pret likumu, jo sabiedrība redz, ka acīmredzami ierobežojumi tiek viegli apieti.
- Patērētāju apdraudējums: Indivīdi tiek pakļauti tieši tam riskam, no kura likumdevējs vēlējās viņus pasargāt – impulsīvai un nepārdomātai aizņemšanās.
- Negodīga konkurence: Godprātīgie kreditētāji, kas stingri ievēro likuma garu un nereklamējas patērētājiem, nonāk neizdevīgākā situācijā salīdzinājumā ar tiem, kas izmanto likuma apiešanas shēmas.
Lai risinātu šo problēmu, ir nepieciešama kompleksa pieeja:
- Likuma grozījumi: Ir jāprecizē Reklāmas likums un PTAL, nosakot, ka jebkāda veida kreditēšanas pakalpojumu reklāmas saturam, formai un izvietošanas kanālam ir jāatbilst tās mērķauditorijai. Piemēram, varētu aizliegt juridiskām personām paredzētu kredītu reklāmu izvietot medijos, kuru auditorija pārsvarā ir patērētāji.
- Proaktīva PTAC rīcība: Uzraugošajai iestādei būtu jāpieņem "substances pār formas" pieeja, vērtējot nevis formālo atrunu reklāmā, bet gan tās kopējo vēstījumu, vizuālo noformējumu un izvietošanas kontekstu.
- Tiesu prakse: Nepieciešami tiesu precedenti, kas apstiprinātu likuma apiešanas faktu šādās lietās, tādējādi radot skaidru signālu tirgus dalībniekiem.
Situācija ar kreditēšanas reklāmu Latvijā spilgti ilustrē mūžseno cīņu starp likuma burtu un tā garu. Kamēr pastāvēs iespēja formāli ievērot noteikumus, bet pēc būtības pārkāpt to jēgu, tikmēr atradīsies uzņēmēji, kas to izmantos. Pašreizējā likumdevēja un uzraugošo iestāžu pasivitāte šajā jautājumā rada augsni negodīgai komercpraksei un apdraud patērētāju intereses. Ir pienācis laiks atzīt, ka "juridiskās personas" atruna ir kļuvusi par fikciju, un ir nepieciešama izlēmīga rīcība, lai atjaunotu patērētāju kreditēšanas regulējuma sākotnējo jēgu un efektivitāti.



